LATVIEŠU LATGALIEŠU UN BRAZĪLIEŠU FILOZOFA JEZUĪTA STAŅISLAVA LADUSĀNA DAUDZPUSĪGAIS HUMĀNISMS

Referātā, izmantojot vairāku gadu garumā veiktā pētījuma atziņas, ir analizēta latviešu latgaliešu un brazīliešu izcilā jezuītu tēva filozofa Staņislava Ladusāna (1912–1993) daudzpusīgā humānisma filozofija. Tēva Staņislava Ladusāna metafiziskā domāšanas avots ir Latgales katolicisma tradīcija, ko būtiski ir ietekmējis Jēzus sadraudzības ordeņa garīgums, kurā augstākās reliģiskās patiesības un ikdienas dzīve ir ļoti cieši savstarpēji saistītas. Tēva Staņislava Ladusāna, tāpat kā citu pirmo latviešu jezuītu dzīves gājums un darbs, var tikt vērtēts arī Latgales kongresa kontekstā – kā to kultūras un personas izaugsmes iespēju atklāšanās, ko pavēra kongresa vēsturisko lēmumu īstenošana. Taču diemžēl S. Ladusāns, visā pasaulē pazīstamais oriģinālais kristīgais domātājs, tomisma filozofijas atjaunotājs Latīņamerikā, Amerikas Katoliskās Filozofijas Asociācijas un kristīgās filozofijas pasaules kongresu prezidents, Latgales un Latvijas patriots, nav tik pazīstams paša dzimtenē, kā to būtu pelnījis. Tagad, vairāk nekā 20 gadus pēc viņa aiziešanas mūžībā Riodežaneiro, viņa atstātais filozofiskais mantojums ir kļuvis sevišķi aktuāls. Vispirms, tā ir daudzpusīgā humānisma filozofija, kas aicina raudzīties uz cilvēka personu kā daudzdimensionālu būtni. S. Ladusāna filozofijas sākumpunkts ir „bads“ un „slāpes“ pēc laimes, kas cilvēkā skar visu, kas ir cilvēcisks, un ir izšķirīgais spēks, kas ierosina patiesības izziņu. S. Ladusāns parāda, ka cilvēka galvenās attiecības ir attiecības ar Dievu, ar apkārtējo pasauli, ar citiem cilvēkiem un ar sevi. Šīs attiecības veido esamības vērtīborientācijas pamatu, jo cilvēks it visam, ar ko sastopas, piešķir noteiktu vērtību. Taču, no otras puses, vērtību sakārtošana un audzināšana ir tā, kas var mainīt cilvēku un līdz ar to padarīt labāku pasauli, kurā dzīvojam. Šīs filozofijas pamatā ir daudzpusīgā gnozeoloģija jeb izziņas teorija, kas piedāvā risinājumu jautājumam par cilvēka iekšējās, garīgās dzīves pieredzes izpratni un pašvadību. Proti, S. Ladusāns, sintezējot mūsdienu fenomenoloģijas un tomisma filozofijas pieejas, cilvēkam atklāj ceļu uz iekšējās dzīvs pieredzi kā racionāli saprotamu un īstenojamu realitāti. Pēc 60 gadu piespiedu prombūtnes atkal atgriežoties Latvijā, S. Ladusāns asredzīgi novērtēja to antropoloģisko postu, ko vairākām paaudzēm bija nodarījis padomju okupācijas laiks. Tāpēc viņš uzsvēra filozofijas nozīmi nācijas audzināšanā, pārvarot sinkrētisma, eklektisma un materiālisma vienpusīgo domāšanu. Otrkārt, tā ir S. Ladusāna veiktā ideoloģiju kritika, kas atklāj jebkuru ideoloģiju kā fragmentētu un sašaurinātu domāšanas veidu pretstatā realitātes visaptverošam tvērumam, kāds iespējams filozofijā. Jau 20. gadsimta 70. gados S. Ladusāns saskatīja ideoloģiju pieaugošo lomu Rietumu kultūrā, paredzot to aizvien lielāku izplatību un apdraudējumu cilvēciskumam. Tādējādi S. Ladusāna veiktā ideoloģiju kritika ir izmantojama mūsdienu situācijā, rūpējoties par kultūras identitātes saglabāšanu un attīstību. Profesors S. Ladusāns māca, ka mūsdienu cilvēces krīzes pārvarēšanā filozofijai ir īpaša nozīme, jo tā augsti vērtē prāta spējas, rosina iedziļināties realitātē, rāda ceļus un māca izvēlēties līdzekļus ētiskai rīcībai. S. Ladusāns, runājot par filozofijas īpašo nozīmi pasaules tautu atjaunotnē, ir nepiekāpīgs – modernā Vakareiropas filozofija ir jāatjauno pašos pamatos, lai pārvarētu pārlieko subjektīvismu, racionālismu un empīrismu. S. Ladusānu filozofiskajos pētījumos vada pārliecība par filozofijas racionalitātes spēku un spēju tvert nemateriālās pasaules jeb garīgās dzīves realitāti, ko var izteikt ar iekšējās pieredzes jēdzienu. S. Ladusāns ne vienreiz vien uzsver, ka garīgās pasaules pastāvēšana prasa pēc izskaidrojuma. Ja tiktu attīstīta tāda virziena filozofija, tā iezīmētu izeju no krīzes un Rietumu filozofijas pamatu pārveidi. Tā izceltu tautu atjaunotnes perspektīvu jauna humānisma strāvojumā, kas veidotu kritiski reālistisku skatījumu uz cilvēku. Treškārt, mūsdienu kultūras kritikas jomā S. Ladusāns iesaistās, piedāvājot racionālu mācību par cilvēku kā jaunas un humānākas kultūras veidotāju. Mūsdienu novecojošās Eiropas kultūra ir tiktāl attālinājusies no savām kristīgajām saknēm, ka to būtu grūti izlabot vai uzlabot. Drīzāk jau runa ir par nepieciešamību radīt jaunu eiropeisko kultūru, kas izaugtu no pārdabiskā avota. Šai kontekstā jaunu aktualitāti iegūst S. Ladusāna pēdējos dzīves gados veiktie pētījumi par kultūras dabu un cilvēka radošo spēku. Ceturtkārt, S. Ladusāna pārdomas par vērtību krīzi trimdā, par latviskā un vispārcilvēciskā attiecībām, viņa pētījumi par Latgales kultūrmantojumu un pūles tā saglabāšanā un attīstībā ir kā ceļa norādes Latgales identitātes izkopšanai arī mūsdienu situācijā

THE MANY-SIDED HUMANISM OF LATVIAN LATGALIAN AND BRASILIAN JESUIT PHILOSOPHER STAŅISLAVS LADUSĀNS

The famous Latvian born Brasilian philosopher Staņislavs Ladusāns (1913-1993) due to the Soviet occupation could not return to Latvia any more, – as it had been envisaged – to take up a post in the Catholic Faculty of Theology at the University of Latvia. Thus he started his mission in Brazil (1946), where he became a Christian philosopher, known all over the world, especially because of his work “Many-sided gnoseology”, in which he synthesizes phenomenology and Thomism. Specialists in the history of philosophy of Brazil point out that activities initiated by S. Ladusāns brought a profound change in the development of the intellectual culture in Brazil. During the seventies of the 20th century Ladusāns was tackling the philosophical problematics of many-sided humanism. This notion clearly indicates that human understanding is based on a plurality of principles. Thus, in order to describe a human being, one has to illuminate several dimensions, or to perform various types of measurements. Father Ladusāns distinguishes the following dimensions that are of importance for the investigation of the human being: first of all it is gnoseology or the theory of the human capacity for cognition. Above that a human being is to be considered as possessing of immortal soul that determines personal self-esteem. A human being obtains intrinsic value amidst all the other values of economic or technological character. A human being exists in the community; a human being is to be viewed through a vertical dimension revealing the existence of God as the highest being, and through a supra-natural dimension that connects philosophical humanism with the Christian faith, thus providing for spiritual renewal of people. Human beings obtain wishes that go beyond the possibilities offered by the material world; these may be realized only through intensive spiritual life. Such life praxes are accessible only in Christianity; these correspond to the existence of the soul as an immortal spiritual substance encompassed by space and time. The starting point of metaphysics is the thirst of the human being for happiness. The further argumentation of Ladusāns, based on the openness of reason towards Revelation, postulates that God as the Highest Good reveals Himself as love, thus providing our need for inner peace, as it is testified by our inner experience. A person reaches out for infinite Goodness, for the Highest Good, which is the Reality, transcending all other realities. The result of the question of happiness is a practical one – by following the voice of conscience the human being performs choices and acts to deepen the unity with the Highest Good. In doing good things a human being acquires peace. Ladusāns points out that the notion of culture is analogical – that “culture” is equivocally formed and subjectively experienced act of the inner spiritual culture of the person. Equivocal designation means that the inner culture, the spiritual life is attributively used with reference to various manifestations of spirit, forms of artistic expression, etc. – which bear the name of “culture”. By cultivating one’s inner life and the immortal life of the soul, a person reaches such a level of critical competency, which allows to evaluate and to produce new forms of culture. The many-sided spiritual culture provides for personal and national elevation to a much higher level of fullness – reaching the status of love. However, a person is incapable of reaching such a task on his own; one needs cooperation with God. The individual person and a nation has to open up within the spiritual self-identity in the culture of love, so as to reach an increasing pulsation of culture, in order to take a stand against the inhuman ideology – saturated philosophy of modernity and post-modernity

Religiosity in Latvia: History and Present Situation

Ideja par monogrāfiju, kas aplūkotu situāciju mūsdienu akadēmiskajā reliģijpētniecībā Latvijā, radās 2011. gada oktobrī, kad Apvienotā Pasaules latviešu zinātnieku 3. kongresa un Letonikas 4. kongresa sekcijā “Reliģiozitāte Latvijā: vēsture un mūsdienu situācija” tika nolasīti 22 referāti gan par reliģijpētniecības un teoloģijas vēsturi Latvijā un tās mūsdienu teorētiskajiem kontekstiem, gan arī par dažādiem konkrētiem Latvijas reliģiju vēstures tematiem un reliģiskās dzīves aktualitātēm. Liela daļa referātu autoru iesaistījās arī turpmākajā monogrāfijas veidošanā. Monogrāfija parāda ne tikai tās autoru metodoloģisko pieeju un uzskatu daudzveidību. Tās sadaļās saglabāts arī autoru individuālais izteiksmes stils, kas daudzviet piešķir vēstījumam papildus nianses, ļaujot lasītājam līdzdarboties konkrēto tematu un problēmu risināšanā. Monogrāfija norāda arī uz Latvijas filozofu, teologu un reliģijpētnieku kopējiem saskarsmes punktiem Latvijas reliģiskās dzīves apzināšanā un tālākās sadarbības perspektīvām.Valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte (valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība)” projekts “Nacionālā un eiropeiskā identitāte

Religiosity in Latvia: History and Present Situation

Ideja par monogrāfiju, kas aplūkotu situāciju mūsdienu akadēmiskajā reliģijpētniecībā Latvijā, radās 2011. gada oktobrī, kad Apvienotā Pasaules latviešu zinātnieku 3. kongresa un Letonikas 4. kongresa sekcijā “Reliģiozitāte Latvijā: vēsture un mūsdienu situācija” tika nolasīti 22 referāti gan par reliģijpētniecības un teoloģijas vēsturi Latvijā un tās mūsdienu teorētiskajiem kontekstiem, gan arī par dažādiem konkrētiem Latvijas reliģiju vēstures tematiem un reliģiskās dzīves aktualitātēm. Liela daļa referātu autoru iesaistījās arī turpmākajā monogrāfijas veidošanā. Monogrāfija parāda ne tikai tās autoru metodoloģisko pieeju un uzskatu daudzveidību. Tās sadaļās saglabāts arī autoru individuālais izteiksmes stils, kas daudzviet piešķir vēstījumam papildus nianses, ļaujot lasītājam līdzdarboties konkrēto tematu un problēmu risināšanā. Monogrāfija norāda arī uz Latvijas filozofu, teologu un reliģijpētnieku kopējiem saskarsmes punktiem Latvijas reliģiskās dzīves apzināšanā un tālākās sadarbības perspektīvām.Valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte (valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība)” projekts “Nacionālā un eiropeiskā identitāte

LU 76. konference: tēzes un raksti

Krājumu veido LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieku Latvijas Universitātes 76. starptautiskās zinātniskās konferences sekciju darbā 2018. gada 15. un 16. februārī nolasīto prioritārajam projektam “Kritiskā domāšana, inovācija, konkurētspēja un globalizācija” veltīto referātu tēzes, kā arī vairāki raksti, kuri tapuši uz šajā konferencē nolasīto referātu pamata. LU FSI pētniekiem konference bija ne tikai atskaite par otrajā pētniecības gadā projektā paveikto, bet tajā pētnieki diskutēja arī par to, kā paplašināt pētāmo tēmu loku, pievēršoties vairākiem Latvijas sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Piemēram, ja Filozofijas un socioloģijas institūta filozofi projekta 1. posma noslēguma seminārā pārsvarā diskutēja par kritiskās domāšanas konceptu un tās lietojuma iespējām, tad LU 76. konferencē jau iezīmējās noturīga interese par kritiskās domāšanas un medijpratības sasaisti, kas 2018. gada beigās noslēdzās ar ekspertu semināru cikla organizēšanu sadarbībā ar Eiropas Kopienas pārstāvniecību Latvijā. Vairāki pētnieki pievērsās jautājumam par inovācijas iespējām humanitārajās zinātnēs utt. Konferences referāti atspoguļoja dažādas pieejas un metodoloģijas, sniedzot ieskatu vēl nepabeigtajos pētījumos, bet tikai to norisē un pirmajos rezultātos. Pētījumu gaitai lasītājs aicināts sekot turpmākajās LU FSI pētnieku zinātniskajās publikācijās

Possibility of the Truth Experience in Linguisticiality

Latvijas Universitāte Vēstures un filozofijas fakultāte Filozofijas vēstures katedra Māra KIOPE Patiesības pieredzes iespējamība valodiskumā Promocijas darba filozofijas nozarē filozofijas vēstures apakšnozarē anotācija Promocijas darbs ir veltīts patiesības jautājuma atklāšanai modernajā filozofijā. Izmantojot XX gadsimta izcilo filozofu M. Heidegera un H. G. Gadamera pieeju, patiesības problēmas risinājums ir skatīts Eiropas hermeneitikas tradīcijā. Tajā dominē esamības patiesības paradigma, kas iegūst klasisko veidolu līdz ar patiesības tradicionālā koncepta izveidi svētā Akvīnas Toma filozofijā. Promocijas darba otrajā daļā parādīts, kā modernajā filozofijā ir notikusi patiesības problēmas pārvirze uz valodiskumu. M. Heidegera un H. G. Gadamera filozofijas izpēte ļauj ieraudzīt valodiskumu kā patiesības pieredzes iespējamību. Promocijas darbs noder kā teorētiskais pamatojums patiesības kā vērtības izpratnei, kas rosinātu akadēmiskās diskusijas un diskursu publiskajā telpā un veicinātu Latvijas vērtīborientējošās izglītības sistēmas pilnveidi.Māra KIOPE Possibility of the Truth Experience in Linguisticality Annotation The Doctoral Work is dealing with the problem of Truth in nowdays Philosophy, with special reference to hermeneutical approaches of M. Heideger and H.-G. Gadamer. Following the hermeneutical thought Experience of Truth appears to be possible in Linguisticiality, as language makes possible all the times in the present, and so the Truth Experience is real experience for it’s repeatedness in language. The Gadamer’s concept of Linguisticiality identifies ontology of language as basic characteristics of Human Being. Linguisticiality reveals itself as the environment of intellectual understanding as well in the philosophy of XXth century as in philosophy of st. Thomas Aquinas, who worked out so called traditional definition of Truth as adaequatio intellectus et rei. This allows to conclude that the possibility of Truth Experience into Linguisticiality may serve as fundamental conceptual approach to analysis of the Truth problem in philosophy