Sociālā darba vārdnīca

Sociālā darba vārdnīca ir tapusi, apzinoties nepieciešamību pēc informatīva un atbalstoša rīka sociālā darba praksē, sociālā darba izglītības nodrošināšanā un sociālās politikas veidošanā, lai veicinātu vienotu izpratni sociālā darba terminoloģijas lietojumā latviešu valodā. Pastāvot kopējām globālā sociālā darba attīstības tendencēm, katrā pasaules reģionā un katrā valstī sociālais darbs attīstās, ņemot vērā vietējās vajadzības, kultūru, sociālekonomisko situāciju un labklājības valsts modeli. Attīstoties profesijai, attīstās arī profesijā lietotā valoda un terminoloģija, kas ir nozīmīga kā sociālā darba speciālistu saskarsmē ar pakalpojumu lietotājiem, tā arī savstarpējā komunikācijā un starpprofesionālajā sadarbībā. Profesijā lietotā valoda, tāpat kā valoda kopumā, gan atspoguļo, gan konstruē noteiktu pasaules ainu, tā ir būtisks instruments profesionālās darbības interpretācijā, speciālistu sadarbībā un profesijas pašizpratnē. Sociālā darbinieka lietotā valoda var ievirzīt to, kādā veidā sociālais darbinieks redz noteiktu problēmu vai tās risinājumu, kā arī to, kā izprot cilvēkus, kuriem palīdz. Vārdi ir valodas pamatvienības, tie apzīmē priekšmetus un parādības, to attiecības, vārdi palīdz izprast pasauli, bet, aplam lietoti, tie var arī maldināt. Tāpēc ir svarīgi iedziļināties lietoto vārdu nozīmēs, lai noskaidrotu, ko tie atklāj par sociālā darba būtību.Vārdnīca izstrādāta LU Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūtā pēc Labklājības ministrijas pasūtījuma ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu pro jekta Nr. 9.2.1.1/15/I/001 “Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās” ietvaros

Women's stories: life after violence

Pētījums ir par sieviešu dzīvi pēc vardarbības ģimenē. Pētījuma mērķis ir noskaidrot, kā no vardarbības ģimenē cietušās sievietes spēj dzīvot pēc vardarbības. Pētnieciskie jautājumi ir par to, kā sievietes pieņem lēmumu pārtraukt vardarbīgās attiecības, kādu atbalstu viņas ir saņēmušas pēc vardarbības un kādas sekas ir atstājusi dzīve vardarbības apstākļos. Pētījums tiek balstīts uz triju teorētisko pieeju bāzes: darbības teorija, varas atkarības teorija un sociālā apmaiņas teorija. Pētījuma metode ir dzīvesstāsts. Pētījuma rezultāti atklāj, kas ir sieviešu atbalsta sistēma, uzsākot jauno dzīvi, noskaidro kā sievietes pieņem lēmumu pārtraukt attiecības, kurās ir vardarbība un kādas sekas atstāj vardarbībā nodzīvotais dzīves posms. Atslēgas vārdi: darbības teorija, vardarbība ģimenē, varas atkarība, cietušās sievietes -The research is about women’s life after domestic violence. The aim of this study is to find out how women battered by domestic violence were able to live after abusive relationship. The research questions are how women make their decision to leave abusive relationship, what kind of support they have received after violence and what kind of consequences have left life where was violence on women. The research is based on three theoretical approaches: agency theory, power-dependency theory and social exchange theory. The research method is life story. The results of study disclose women’s supporting system in starting their new life, define how they make decision to leave abusive relationship and point out on several consequences what have left on them life in abuse. Key words: agency theory, domestic violence, power- dependency, battered women

Social worker as facilitator of intergenerational solidarity in organizing cultural programs

Pētījuma tēma ir “Sociālais darbinieks kā starppaaudžu solidaritātes veicinātājs kultūras programmu organizēšanā”. Pētījuma mērķis ir iztirzāt sociālā darbinieka dalību starppaaudžu solidaritātes veicināšanā, organizējot kultūras pasākumus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās. Pētījuma teorētiskā bāze balstās uz lomu teoriju un ekosistēmisko teoriju sociālā darba kontekstā, kā arī uz starppaaudžu solidaritātes skaidrojumu, izmantojot sešu elementu starppaaudžu solidaritātes modeli. Pētījums ir kvalitatīvs gadījuma pētījums, kurā kā datu vākšanas metodes izmantotas daļēji strukturētas intervijas un ekspressintervijas. Pētījuma empīriskajā daļā tiek veikta interviju analīze, izmantojot ietvara analīzes metodi. Pētījuma rezultāti atklāj, ka sociālie darbinieki izmanto savas profesionālā sociālā darba lomas starppaaudžu solidaritātes veicināšānā un viņu dalība kultūras programmās ir nepieciešamība. Strappaaudžu solidaritātes veicināšanai un kultūras programmu norisei svarīgi ir gan finansiālie, gan cilvēkresursi, telpiskais izkārtojums un personāla entuziasm. Rezultāti parāda, ka ne vienmēr vecāka gadagājuma cilvēju dzīves kvalitāte un labbūtība privātā ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā ir labāka kā valsts vai pašvaldības institūcijā.The topic of the research is “Social worker as facilitator of intergenerational solidarity in organizing cultural programms”. The aim of the thesis is to discuss the participation of a social worker in the promotion of intergenerational solidarity by organizing cultural programms in a long-term care institutions. The theoretical basis of the research is based on the role and ecosystem theories in the context of social work, as well as on the explanations of intergenerational solidarity, using a six-element intergenerational solidarity model. The study is qualitative case study. The semi-structured interviews and express interviews used as data collecting methods. The empirical part of the study is based on the framework analysis method. The findings of the study reveal that the social workers use their professional social work roles also facilitating the intergenerational solidarity. Their participation in cultural programs is necessity. Both are needed financial and human resources spatial arrangement and staff enthusiasm in order to facilitate intergenerational solidarity and to provide with cultural programs older people living in long-term care. The results show, that the private long-term care institution not always provide a better quality of life for older people than it is in local government’s or state long-term care institutions

Правда коммунизма. 1987. № 021

An ageing population is a global phenomenon that takes place in Latvia, too. The active ageing policy is a social response to social challenges caused by demographic changes. Growing generational gap is a challenge to all “greying societies‘ in Europe and Latvia in particular. The active ageing policy is oriented to provide possibilities for older adults to live independently. However, long-term care institutions remain necessary, especially for those who live alone and have serious health problems. LTCIs are mostly orientated to provide primary needs and health care. People regardless of their age also need a social and cultural life, but for older people who live in LTCIs, it is insufficient. The study shows those who are residing in LTCIs settings are subject to everyday routine. LTCIs care provision is very much dependent on the authorities of the institution. The insufficient level of interaction between older people and the more active part of society prevents the finding of effective ways of achieving that the care in LTCIs is in accordance with the active ageing policy. The study aims to find out ways how intergenerational cultural programs of professional and amateur activities are implemented in LTCIs. The study uses a qualitative approach to explore how LTCIs intergenerational cultural programs are helping to keep our youngest and oldest generations connected

Loneliness of seniors in long-term care institutions and COVID-19 restrictions

The ageing of society is a significant social and economic challenge in the 21st century Europe. The article analyses loneliness and social isolation among seniors in long-term care (LTC) institutions, as well as how COVID-19 restrictions influence their social isolation. Loneliness and social isolation are different phenomena, but they are interconnected. The feeling of loneliness is a person’s psychological state, but it is especially exacerbated among seniors. Loneliness is closely linked to the deficit of social relations. The study employs a mixed methods approach: a survey using the UCLA Loneliness Scale and semi-structured interviews with social workers in LTC institutions during the first wave of COVID-19 in the spring of 2020. A significant number of seniors in LTC experience loneliness or social isolation. The qualitative interviews reveal factors that account for loneliness among seniors. The study also indicates how social workers can reduce seniors’ sense of loneliness and social isolation caused by COVID-19 restrictions. Daily routines and pandemic constraints in LTC institutions to some extent limit the social worker’s ability to address the loneliness of seniors