Aprakstīts algoritmisks eksperiments, kas veikts ar nolūku pārliecināties, ka ļoti vienkārša, pat
primitīva, bet būtiski paralelizēta, redzes datu primārā apstrāde ir pietiekoši spēcīga, lai tiktu detektētas svarīgas
attēla ģeometriskās īpašības, proti, līnijas digitālā attēlā. Eksperiments aprobežojas tikai ar pašu līniju
konstatējumu, bet pieļaujot principā patvaļīgu un pat mainīgu katras līnijas platumu, liekumu, spožuma
intensitāti, attēla spožuma nevienmērību un trokšņus.
Līnijas tiek detektētas, paralēlā apstrādē atrodot lokālus līniju elementus. Apstrāde organizēta trijos viens
otram sekojošos apstrādes līmeņos, katrā līmenī risinot specifisku matemātisku uzdevumu:
- līniju elementu detektēšana – pie dažādiem izmēriem analizē katra pikseļa apkārtni nolūkā noteikt, vai šajā
apkārtnē ir saskatāms līnijas elements,
- līniju elementu grupēšana – noskaidro, kuri līniju elementu pāri der par speciāla grafa šķautni un atrod
uzbūvētā grafa sakarīgās komponentes,
- līniju elementu ķēdēšana – atrod speciālā grafa sakarīgo komponenšu raksturīgas ģeometriski sakārtotas
apakškopas.
Apstrādes līmeņu dati sakārtoti atbilstošos slāņos, un informācija pirmā līmeņa apstrādē tiek ņemta no
dotā attēla dažādu izmēru pikseļu apgabaliem, tā nodrošinot dažāda izmēra detaļu detektēšanu. Katra līmeņa
apstrādājošos elementus var uzskatīt par pēc vajadzības spēcīgiem procesoriem, kas katra līmeņa ietvaros
darbojas maksimāli paralelizēti.
Nobeigumā doti eksperimentu rezultāti, imitējot piedāvāto paralēlo apstrādi uz tradicionāla procesora
